Vienkāršas formas, dabīgi materiāli, daudz gaismas un pārdomātas detaļas. Ielūkojieties Bonami menedžeres Karolas 70. gadu stilā iekārtotajā dzīvokļa interjerā (Prāgā).
Iedvesmojieties no viņas unikālā stila un padomiem, kā iekārtot minimālistisku mājokli.
Es šo dzīvokli iegādājos pirms astoņiem gadiem. Pirmajos gados neveicu lielas pārmaiņas, taču pēc kāda laika uzsāku lielāku remontu. Par laimi, man nebija jāmaina plānojums. Un, tā kā man ir svarīgi, lai dzīvoklī būtu kvalitatīvas grīdas, durvis un virtuve, tur arī lielākoties ieguldīju savus ietaupījumus. Pēc tam kādu laiku pievērsos tikai pašām būtiskākajām lietām un pakāpeniski pievienoju vairāk mēbeļu un aksesuāru.
Nē, kad iegādājos dzīvokli, es vēl nezināju, kā vēlos iekārtot interjeru. Zināju tikai to, ka es negribēju, lai interjeru noteiktu tas, kur atradīsies televizors.
Lai gan esmu perfekcioniste, es nesauktu sevi par labu plānotāju. Man patīk izvēlēties spilvenus un citus aksesuārus, taču es to nesauktu par savu stipro pusi. Turklāt man ir tendence pieķerties kādam konkrētam materiālam un krāsai.
Man patīk īstas lietas. Lai viss, kas izskatās pēc koka, patiešām ir koks.
Minimālistisks dzīvoklis ar skandināvu stila elementiem un tikai īstiem materiāliem. Man nepatīk atdarinājumi. Man patīk īstas lietas. Lai viss, kas izskatās pēc koka, patiešām ir koks.
Es interjerā mēģināju ieviest 70. gadu daudzdzīvokļu ēkas tēlu, vienlaikus to papildinot ar mēbelēm un aksesuāriem. Man ir svarīgi arī tas, lai interjera elementi būtu ne tikai skaisti, bet arī praktiski. Tāpēc manā mājoklī obligāti bija jābūt izvelkamam galdam un dīvānam.
Mana mīļākā vieta ir ēdamgalds, kur pavadīt laiku ar ģimeni un baudīt labu ēdienu. Un, tā kā tas ir izvelkamais galds, pie tā ērti var sēdēt deviņi cilvēki.
Projektējot virtuvi, mana prioritāte bija vienkāršas līnijas, taču to nožēloju, jo ne visur tas tā izdevās.
Man patīk ceļot, tāpēc man patīk sevi ieskaut ar lietām, kas man atgādina par šo pieredzi. Dažas no tām ir noglabātas garāžā un gaida savu iznācienu, taču citas jau ir lepni izstādītas. Piemēram, plakāti no Vjetnamas, Minhenes, Berlīnes vai fototapete no Šrilankas, kā arī grozi no Gambijas vai kapājamie dēlīši no Porto.
Laikam mans mīļākais priekšmets ir plakāts no Petijas Smitas koncerta. Noteikti arī "Teulat" kumodes un "Zone" aksesuāri no Bonami. Tomēr man nav neviena sapņu priekšmeta. Man patīk ļauties un palēnām izlemt, vai kāds atsevišķs priekšmets iederas manā dzīvoklī. Es drīzāk sapņoju par māju, sienām, arhitektūru...
Es vienmēr kaut ko mainu. Dzīvoklis nekad nav īsti pabeigts. Bet parasti tās ir mazas lietas. Vienīgi guļamistabā es joprojām plānoju lielākas izmaiņas.
Tas, ka tajā ir daudz gaismas. Es vēlējos dzīvokli, kurā viesistaba ir vērsta uz rietumiem, bet guļamistaba – uz austrumiem. Šeit ir pretēji, bet tik un tā dzīvoklis ir gaišs. Tieši tāpēc man tas patīk. Par to liels nopelns iepriekšējam īpašniekam, kas paplašināja vannas istabu uz virtuves rēķina un izmantoja stikla sienu, lai atdalītu telpas. Tā bija lieliska ideja. Tas ne tikai nodrošina vannas istabai daudz dienas gaismas, bet arī kalpo kā interesants interjera akcents.
Pirmkārt, es sev uzdāvinātu dzīvokli vai māju ar terasi, kurā varētu izvietot lielu ēdamgaldu.
Hm, es noteikti izvēlētos dīvānu! Es daudz ko radītu pati savām rokām. Tāpat kā es to darīju ar savu vannas istabu.
Lielākais izaicinājums bija gaitenī esošā drēbju skapja noņemšana. Sākotnēji es to vēlējos saglabāt, bet remonta laikā izdomāju, ka tur jābūt krēslam ar kumodei. Lai gan man nācās samazināt daudz glabāšanas vietas un atbrīvoties no daudzām drēbēm, es to nenožēloju.